Man vairs nav spēka censties būs labākajai klasē. Nekavēt stundas. Pildīt visus darbus. Sēdēt naktīs un mācīties. Protams, to darot tā, lai vecāki neredz. Lai neviens neredz un nezin. Es vairs nevaru turēt acīs asaras, kuras reizēm sakrājas.
Apicis tērēt salvetes, kad pa degunu tek asinis. Dēļ negulētām naktīm. Dēļ pārslodzes. Pat brīvdienas man nav brīvdienas, jo ir jāmācās, lai neko neiekavētu.
Pat privāto dzīvi laikam pat nav vērts runāt, jo tur tā pat turpmāko 500 gadu laikā nekas nemainīsies. Es laikam būšu tā meitene, kura sevi upurēs karjerai, jo nekam citam nepietiks laika. Es tikai ļoti ceru, ka sasniegšu savus mērķus, karjeras ziņā.
16 gadi, bet jau aizmirstu puišus, lai kā to negribētu.
Un nav jau neviena pie kā aiziet un, tā teikt, paraudāt uz pleca.
Manā dzīvē pašai savi soļi, pašai savs ceļš.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru