Interesantākā vārda diena kāda man ir bijusi. Kad ''draugi'' vienkārši aiziet neko nesakot. Kad pirmais ko mamma no rīta pasaka ir ''Ir tikai viena lieta, kas mani neapmietina - jūs te esat visu tāa piepīpējuši!''. Kad izdara vēl dažus niecīgus sīkumus, bet, tajā pašā laikā, ļoti kertīniskus.
Manās acīs diezgan pamatīgi ir nokritušies četri cilvēki - Guna, Alīna, Elizabete un Tomass. Elizabetei paldies, ka viņa atnāca atpakaļ un atvainojās man par izdarīto. Jā, paldies Gunai, Tomasam, Alīnai par vārdu ''piedod''. Bet cik reizes jau es to neesmu dzirdējusi. Tikai no Tomasa laikam pirmo reizi. Viņu es gan saprotu. Zinu iemeslu, kādēļ gribēja iet tieši pie tās meitenes. Un tas nebūt nav iemesls kāpēc esmu dusmīga.
Jā, Edmunds Tomasu pamatīgi pārbiedēja. Iespējams, viņš to nebija pelnījis. No manas puses, vakarnakts ''incidentā'', mana neapmierinātība visvairāk bija vērsta uz Alīnu un Gunu, jo es viņas tiešām uzskatīju par labām draudzenēm. Bet nu ... nu jau jāsāk šaubīties vai tā tiešām ir. Labi draugi tā neizrīkojas. Kur nu vēl svētkos.
Paldies par visām dāvanām. Paldies par smiekliem un smaidu. Paldies cilvēkiem, kuri atnāca un palika.
Šis tiešām būs decembra sākums, kuru ilgi es atcerēšos.
Bet bija jauki uzzināt kādi ''draugi'' ir maitas. Un ne tikai pret mani. Arī pret vienu, vai pat diviem, no jau pieminētās četrotnes.
Ar meliem dzīvē tālu netiksies. Šķitīs, ka esat vareni, bet patiesībā, būsiet nulles un nekas. Jūs necienīs - jūs izmantos. Un nešaubieties ne mirkli, ka jūs jau tagad kāds neizmanto savām vajadzībām un iegribām.
