Un viss, kas jaunietim ir vajadzīgs ir zālīte.

Aizgāju no pēdējās stundas, kura bija latviešu valoda. Aizbraucu līdz mājām, noliku mantas, sazvanījos ar Lolitu un aizbraucām līdz Marienbādei. Pasēdējām uz jumta, uzpīpējām ūdenspīpi, parunājām. Tā īsti neko nopietni, vienkārši pačilojām. Un ejot prom, mēs pie Marienbādes redzējām stirnu! 
Tagad esmu mājās. Jāmācās. Jāuztaisa ķīmijā viens darbs par metālu. Vakar labi uzrakstīju eseju. Tētis pateica, ka esmu dzejniece. Vēl jāskatās vai Artūrs uzrakstīs, kā vakar solījās. Es jau saku, ka nē. Vispār tāds čalis, ka tik turies! Sakāpis tā ļoti pamatīgi viņam galvā, bet nu labi ... ko tad es tur. 

Pelmenis, rafaello neglītais dvīņu brālis!

Didzis Griezāns:''Baiba Mellupe - meitene spēks!'' 


Man vienkārši nepatīk zaudēt. Ne cilvēkus, ne draugus, ne spēlēs, ne skolā. Nekur. Protams, ja zinu, ka varu uzvarēt. 

"Your phone's ringing." ... "Yeah, phones do that."

Šodien mani sajauca ar kaut kādu meiteni Britu. 
Centnieki atkal par mani ieminējās savā starpā ''Ei, rekur tā meitene iet kura ar tevi pagāšnedēļ negribēja runāt!'' 
Artūrs mazliet ļoti nofeiloja uzrakstot man par savu bijušo. Sajauca čatus. Ak tu skāde, ne? Būs vismaz vieglāk tik no viņa vaļā. 
Materiālmācībā un tehnoloģijā man pirmā atzīme ir 8. Nebiju gatava maziņam, mutiskam kontroldarbam, bet vispar par apdares materiāliem es kaut ko, acīmredzot, zinu. 
Rīt jābrauc uz centru, jāsatiekas ar māsu. Jāpastaigā pa veikaliem un, obligāti, jāaiziet uz Baltija papīru un jānopērk tas ... toņpapīrs kompozīcijas planšetēm. 

Rīt man nav skola! Ko es darīšu ... nezinu. 
Šodien tētim dzimšanas diena.


Davai! Sakat man idejas/piedāvājumus ko rīt darīt!

Citi velti piedzima dzīvi, jo par viņu eksistenci liecina līķi.

 Sunīšus laikam grib redzēt tikai divi cilvēki. Vismaz, tikai divi man to ir pateikuši. 


 Atcerējos, kā pirms gada es šajā laikā, pēc skolas, gāju viena pati uz jūru. Vienkārši pasēdēt un padomāt. Tagad, tā vien šķiet, ka tam vienkārši nepietiek laika. Nepietiek laika nekam. Daudz kas paliek vienkārši iesākts un nepabeigts. Man tā nepatīk. 
 Visas brīvdienas sēžu pie kompozīcijas un materiālmācības un tehnoloģijas. Skicēju un rakstu, rakstu un skicēju. Vēl jāpilda angļu valoda, krāsu mācība un noteikti vēl ir kaut kur, kaut kas nevajadzīgs uzdots. 
 Vakar tiku pie daudz kokteiļiem - Pina Colodas, Blue Lagoon, Mohito, Zemeņu daikiri un vēeel citiem. 
 Un es nežēlīgi gribu pagaršot - Adios Mother Fucker.


 Rīt tētim dzimšanas dienas. Carrerai arī. Sīkajiem suņiem otrdien būs mēnesis. 
 Tad vēl ir tāda ekstra kā vecās skolas absolventu balle 25.februārī. 


 Ciemos atbraucis tēta brālis ar savu draudzenīti ... Kā man viņa nepatīk. Tā viņas balss un teksti ''Lūdzi, nopirksi man sunīti?!'' Tādā spalgā balstiņā. Tik pretīgi. 

Kad nomiršu,

Gribu lai mani kremē,

Un manus pelnus sajauktu ar kokaīnu,

Un tad visiem tuvajiem iedot nošņaukt pa celiņam.

Lūk, tā būtu īsta augšāmcešanās!

Izdzīvot dzīvi vienkārši skaisti!

 Vakar biju pie Lolitas. Kārtējo vakaru pavadīju ļoti jauki. Gājām meklēt piedzīvojumus pamestajā Zinātņu namā. Ar viņu un Lauru domājām savas Alias kartiņas. Pīpējām ūdenspīpi. Klausījāmies mūsu iecienīto DJ`u. Ļoti daudz smējāmies. Parunājām. Darījām tā, lai ir foršiņi.
 Bet vakardiena iesākās ... es no rīta izdomāju, ka gribu gulēt un negāju uz matemātikas kontroldarbu. Precīzāk, es ar māsu nokavēju vilcienu. Un izlēmām iet mājās paceļam ieejot veikalos un nopērkot koliņu, čipsus un vēl ko garšīgu. Tad slēpāmies no omes un opja. Smējāmies par to, kā viņus spēj nobiedēt pēdu nospiedumi sniegā uz manas mājas pusi. Tad pamurcījām sunīšus un es sapratu, ka man jāiet uz vilcienu. Aizbraucu uz skolu ... un manu kursu palaiž no pēdējajiem diviem pāriem. Vakar skolā biju labi, ja 30 minūtes. Un tad vilcienā izdomājām ar Lolitu, ka aizbraukšu pie viņas. 
 Vēl parunāju ar Artūru pāris stundas. Par visām jaukajām tēmām. Un patiesībā panācu to, ko gribēju panākt. 
 Šodiena. Kompozīcijā dabūju 9. Matemātikā visu laiku ar meitenēm garlaikojāmies, jo visus piemērus spējām izrēķināt daudz, daudz, daudz ātrāk nekā mani ''gudrie'' klases puiši. Un no latviešu valodas mūs palaida. Atkal biju agri mājās. Pa ceļam no stacijas ''aprunājos'' ar strādniekiem. Mājās ... mājās pamurcīju sīkos sunīšus. Spēlējos ar viņiem. Un viņi jau samērā labi māk staigāt. Viņi ir paši jaukumiņi! 
 Āk jāaa! Un pašā vakarā mani tētis pārsteidza ... viņš ienāca iekšā un iedeva man telefonu. Atrada uz mūsu ielas. Ekrāniņš gan ielauzts, bet nu ... Sony Ericssons. Ar sim karti vēl ... kruta. Ja nu kādam pazīstamam, manā apkaimē dzīvojošam, ir pazudis tāds tefons - ziņojiet!

 Vispār, šo sestdien un svētdien es kārtoju visu māju un tad nākošnedēļ pie manis var nākt ciemos, lai pamurcītu mazos jaukuļus. Tikai, ja ir vēlme viņus ieraudzīt - pasakat man un sadomāsim, kad izdevīgāk pie manis atnākt. (:

Nu ko ... paspēlēsimies ar viņu. Ja jau mēs tā ... Ja jau spēles patīk ... Spēlēsim reāli. (:

Kas kopīgs sievietei ar sāli? - Abi labi - lieliski noder pie olām!

 Pretīga diena. Sāksim jau ar to, ka es ... es kavēju skolu. Vienkārši gulēju un necēlos. Bija doma neiet vispār, bet nu .. stipendiju kaut kā gribās. Piespiedu sevi aiziet arī uz pirmās stundas beigām, lai tā ir ''apmeklēta'' vismaz žurnālā. Bet nu neko no tā visa ko skolotāja muldēja es nesapratu un viņa vēl pateica, ka nākošajā stundā rakstam par to kontroldarbu. Forši. Varēšu zubrīt kaut ko, ko vispaŗ nesaprotu. 
 Latviešu valoda izvērtās tāda, kā es domāju, ka man būs visas stundas šajā skolā. Meiteņu intrigas tēmās par puišiem. Nu bāc ... ''Jā!!! Un viņš ir tiiiik smukiņš!!'' ""Mans ideālais vīrietis!'' Es, gandrīz, šēžot savā pēdējā solā norēcos līdz nejēgai! Pofig, ka tagad tas liekas tik ''nekā''. Bet tajā mirklī, vēl ar visām balss intonācijām un žestiem ... gar zemi! 
 Ķīmijā... ai, tur es praktiski gulēji un visu laiku skatījos uz pulksteni, kaut stunda ātrāk beigtos un es varētu tikt mājās. 
Un man ir zbal mācīties meiteņu klasē! Un besī arī tas, kanav neviens normāls puisis ar kuru varētu parunāt vienkārši. Visi ir kaut kādi lohi. 


 Tagad dzeram tējas un kafiju, ēdam visu ko redzam. 
 Varētu kompozīcijā uztaisīt darbus tušā, bet nu ... tad redzēs. 

Good girls are made of sugar and spice, my girls are made of vodka n ice.

DJ BL3ND!!! Viņa mūzika ir vienkārši super, super, super! Tā uzlādē! Vienkārši skaisti.
Vakar paliku pie Lolitas. Mums bija mazā pasēdēšana ''pa mierīgo''. Martini, rums, liķieris, šņabis. Viss notiek! Meitenes atpūšas! Mūzika, daudz mūzikas,  kvards un vēl pāris foršu lietu. Negulēta nakts. 8:00 no rīta tomēr izlēmām aiziet pagulēt. 11:30 piecēlos un 13:40 jau biju mājās. Ejot uz Lielupes staciju satiku baigos trīs sīčus. Nestāstīšu šeit, kas notika, bet nu tas bija debīli un smieklīgi vienlaikus! 
Stulbākais, ka tētim vakar bija vārda diena, bet es nebiju mājās ... :/ 
Pametu brīvas meitenes statusu un pāršķiru vēl vienu lapu savā dzīvē. Bet tagad man ir jātaisa 8 optiskaš ilūzijas skices kompozīcijai. Un trešdien man ir pirmā stunda vienam no jaunajiem priekšmetiem - materiālmācība un tehnoloģija. Nosaukums jau priekšmetas ir tāds interesants ... redzēs ko man tur mācīs. 
Tagad visi turās un atpūšās! 


Akk... izrādās, ka man vienā dienā vajadzēja būt divās bērēs. Bet es nebiju nevienās ... 


http://www.youtube.com/user/XxCrazyn3ssxX#p/u/0/2tUIroVAmLk


http://www.youtube.com/user/XxCrazyn3ssxX#p/u/13/QtovqcYKW2Y


http://www.youtube.com/user/XxCrazyn3ssxX#p/u/9/o1E1jeqiSAQ


http://www.youtube.com/user/XxCrazyn3ssxX#p/u/5/74qI4phAjHE

There will always be another wish, another chance, another moment.

 Atkal salasos draugu blogus un uznāk besis par visu un visiem. Par attieksmēm un par to cik ļoti es zinu, ka mani neieredz, saucamie, ''tuvākie draugi''. Cik ļoti, patiesībā, mani aprunā aiz muguras. Ka ir cilvēki kuri mani apskauž par to cik laimīga un laba ģimene man ir un par to, ka man ir savi mērķi un es visus savus mērķus sasniedzu. Ka mani, bieži vien, aicina tikai pieklājības pēc uz ballītēm. Un tajā visā, visvairāk, besī, ka daudzi cilvēki nekad neuzzinās cik daudz es esmu darījusi viņu labā viņiem nezinot, lai tikai viņi būtu tur kur viņi ir tagad. Vai arī citi, ar manu palīdzību, tikuši uz kādu pasākumu vai ko tamlīdzīgu. Šaubos, stipri šaubos, ka kāds to uzzinās. Un, nez kāpēc, ir tāda sajūta, ka tiem kuriem esmu palīdzējusi, ka tieši tie arī ir tie lielie runātāji. It sevišķi, savā starpā. 
 It kā visam vajadzētu būt tik labi, jo man taču, it kā, ķipa,, ir puisis ... tālu, bet, it kā, ir. Nu ... laikam. Laikam praktiski vel nē, bet garīgi jā?! Ko, pie velna, es te muldu! 
 Tikai iegaumējiet, cilvēki mīļie, ka mana dzīve nebūt nav tik vienkārša un spoža, kā jums liekas. Tas, ka es neizrādu gandrīz neko, kas man nesanāk un nesāku par to gaužām ilgi besīties, nenozīmē, ka man nav ko nožēlot vai nav kļūdu, vai nepareizu rīcību. Es reti kad izrādu vājuma pazīmes. Es cenšos, tiešām cenšos, neizrādīt neko no tā visa negatīvā, kas notiek manā dzīvē.
 Ir grūti, bet ļoti interesanti un noderīgi par tik daudziem zināt tik ļoti daudz ko. Tāpēc arī nedaudz baidos no tā, ko rakstu un kuri to lasa, jo tiem cilvēkiem, kuri lasa šo visu, var sākt šķist, ka vairs negribu par viņiem neko dzirdēt vairs nekad, nekad. Taču, tā nebūt nav. Vienkārši, es arī esmu cilvēks, kurš reizēm grib pasūdzēties par dzīvi. Cik tā mēdz būt netaisnīga un tā tālāk.

Citēju savu krāsu mācības skolotāju, Baibu Ozolu. Šo teikumu viņa izteica stundas laikā, kad visi runājām par seksu, mīlestību, jauniešiem, dzeršanu, pīpēšanu un tamlīdzīgām lietām. ''Ja šajā vecumā neviens nav izjutis iemīlēšanās sajūtu, tad viņam ir jāiet pie ārsta.''

You're single. I’m single. I like you. You like me. Am I missing something?

 Vakar nokaitinājām latviešu valodas skolotāju gandrīz līdz asarām. Viņa meta grāmatas uz galda, lai mūs apklusinātu un beigās palaida par 15 minūtēm ātrāk no klases, jo mēs viņai apriebāmies un viņai vairs nebija ko teikt mums. Un šodien man bija jāraksta domrkasts pasakas veidā ar nosaukumu ''Rīgas Amatniecības vidusskola''. Tas ir tāaads stulbums. Sanāca uzrakstīt tik vien kā div-ar-pus A4 lapas ...

 Vakar pirmo reizi nepiedalījos sportā un skolotājs bija diezgan izbrīnīts par to. Bet apžēlojās un neielika neattaisnotu stundu un atļāva man aiziet ātrāk no stundas prom. 

 Tagad katrs vakars man paiet smejoties, smaidot!Es gribu vasaru, jo man laikam būs jābrauc uz Venspili un vispār mums radās doma, ka viņš(Artūrs) varētu atbraukt padzīvot pie manis vai otrādi, bet laikam jau mūsu abu vecāki to īsti nesaprastu. 

 Ā, Gatis rīt beidzot(!) tiks pie mašīnas. Nepārstāj man lielīties par to. Smieklīgi nedaudz. Bet neslikti jau ... pirmā mašīna 91.gada BMW.

 Kas vēl ... ak jā, pareizi! Manam tētim šo piektdien ir vārda diena un man nav nejausmas ko viņam uzdāvināt! Ja kādam, no šī bloga lasītājiem, ir kaut kāda ideja - lūdzu, lūdzu pasakiet man! Šeit komentāros, draugos vēstulēs, skype`ā, sms - da jebkur!

http://www.youtube.com/watch?v=Np_Y740aReI&feature=BF&list=FLDJxw-BdvMAI&index=12

Music is my Drug, Youtube is my dealer.

http://www.youtube.com/watch?v=51iquRYKPbs&feature=autoplay&list=FLDJxw-BdvMAI&index=6&playnext=3

Maybe all men are a drug. Sometimes they bring you down, and sometimes, like now, they get you so high.

Tik sen nav bijis tā, ka var smaidīt, gluži bez iemesla, visu dienu. 

Vispār, viss ir baigi labi un superīgi!

"Nē" māk pateikt jebkurš ... pateikt "jā" jau ir grūtāk ...

Šodien visu dienu sēžu mājās. Skatos visas filmas, kas uz datora, pēc kārtas. Un atļāvos izdzert māsas Fizz`u. Dzeru jau kuro tēju un cigaretes aizmetu tālākajā istabas stūrī. Pietiks čakarēt sev veselību. Pietiek jau ballītēs to bojāt. 

Wūhū, rīt piektdiena! un pirmdien pirmā skolas diena ...

No reason to stay is a good reason to go ...

jo man ļoti gribējās paķēmoties.

bildi dr.lv laikam nevajdzēja likt, bet nu ... tur viņa tik un tā būs tikai neilgu laiku. 

un vispār - fuj.

Nejauki ... tagad snigs divas diennaktis no vietas. 

Pamostos, pieeju pie datora. Aptuveni 30 minūtes pie datora, eju lejā. Sīkie suņi. Eju ārā tīrīt sniegu. Konstatēju, ka māsa mani ir ieslēgusi. Labi, ka man bija vēl viena mājas atslēga. Un atkal dators. 
Man nav ko darīt mājās. Visiem rīt sākas skola un tāpēc neviens nekur, nafig, nevar aiziet?! Tad man rodas jautājums - tad kad ir skolas laiks, jūs svētdienās arī neko nedarat un sēžat mājās, un cītīgi mācaties, jo nākošajā dienā ir skola? Taču nē.

Mēs jūsu alkoholā asinis neatradām.

Vakar satikos ar Patu. Aizgājām līdz jūrai. Nopirkām divus vīnus un gājām pie viņas. 

Sākām pa mierīgo iedzert, runājāmies par visu un neko. Sapratām, ka vajag uztaisīt pēdējo ballīti šajā brīvlaikā. Pēc pirmās pudeles izdzeršanas sapratām, ka ir jau nedaudz normāla sajūta. Nu ... vērām vaļā otru pudeli. Baltvīns bija nedaudz saldāks. Tāpēc man, tomēr, vairāk patika sarkanvīns. Turpinājām runāt par visu un neko. Jau bijām lejā, sēdējām pie galta un turpinājām klaji muldēt. Nonācām pie secinājuma, ka tas ir ļoti debīli, kad 16 gadus vecs jaunieties saka, ka atmetīs dzeršanu, beidzot pārstās pīpēt, pēc 100 atmešanas mēģinājumiem un vēl dažas lietas. Vai tik nav tā, ka ritīgajām ballītēm ir jāsakas no tiem 18 gadiem. Nu .. pluss mīnuss 18. Es nepamācīšu nevienu, bet es vismaz sevi gribu paturēt normas robežās. Kā vakar Patai teicu par Absintu - tas ir viens no tiem alkoholiem kurus es gribu atstāt neizmēģinātus līdz vecumam, kad es to tiešām drīkstu dzert.

Bet ar šito visu jau jautrība nebeidzās. Patai bija jāiet uz treniņu. Labi, izgājām. Gājām gar Lielupes vidusskolu un tur bijām ļoti ļaunas pret sniegavīriem, jo mēs viņus iznīcinājām. Tad pašķīrāmies un viņa gāja pie Kristas es uz Rimi satikt tēti. Tas bija šausmīgi. Man nekas vēl īsti nebija izgājis es iegāju Rimi es cerēju, ka neviens uz mani neskatās. Nopirku visu ko gribēju un gāju ārā. Sagaidīju tēti, iegājām atpakaļ Rimi. Apstājāmies alkohola nodaļā, jo manai omei vakar bija dzimšanas diena un tētis gribāja uzdāvināt Balzāmu. Kad jau gājām prom, viņš apstājās un parādīja uz vienu liķieri ar tekstu ''Šitas ir baigi labais. Garšīgs.'' Man bija tāds .... nu ōkēj tēt ... Sagaidījām māsu un braucām mājās. Gandrīz aizmigu gaidot kad atbrauks mamma. Ā, vēl protams tētis atnāca un pateica, ka man jāiesaiņo dāvana. Tas bija samērā jauki, ka gandrīz saplēsu to Balzāma pudeli. Aizgājām pie omes un es ejot māsai pateicu, ka ar Patu esam izdzērušas divas vīna pudeles un vēl bišķiņ. Laikam nevajadzēja viņai to teikt, jo kad piedāvāja šampi es teicu, ka nu ... varbūt ļoti bišķiņ var. Māsa nedaudz mani nodeva un pateica ''Jāa... un tad tu būsi galīgi nost.'' Beigās viņi visi izdomāja uztiasīt vienu tādu kā kokteili ar Balzāmu un šampi. Pa cik visiem šodien ir darbs, bet man nē ... tētis man nolika priekšā glāzi un pateica ''Nu ... tu jau vienīgā rīt esi mājās, tu vari dzert.'' Pagaršoju ... bišķiņ stiprs. Kaut kā liekas, ka bija vēl kaut kas smieklīgs ... ā, bija vēl ar viskiju un konjaku kaut kas, bet nu ... tas nav nekās tāads, ko es rakstīšu šeit. 

Vispār, vajag dzert šitā ... lēnām, mierīgi. Savējo kompānijā. Parunājot par visu un neko. Tā tu vari iedzert līdz, patiesībā, labai kondīcijai un tad vār sākties ritīgā ballīte. Kāda jēga vienkārši sevī ieliet, kaut vai, šņabi. Labāk tā smuki. Vismaz tad tas nebūs tik veltīgi. 

Ups ... bišķiņ garš ieraksts sanāca. Un arī šitas ir pat visu un neko. Man ir labi. Un atkal esmu viena pati mājās. Kāds brauc ciemos! Sīkos suņus gan nevarēšu rādīt, bet kaut ko var sadomāt.

- Un ko Tu viņā atradi? 

- To, ko viņā neatradīs neviens no Jums ...

If today were the last day of your life, would you still be doing what you are doing now?

 A man nav ko tagad uzrkastīt. 

  Man šodien vajadzētu uztaisīt 12 bilžu kolāžas. Tā taču ir mana tradīcija katru gadu. Viena kolāža - viens pagājušā gada mēnesis.

I don’t even care, I don’t wanna stay anymore.

Citēju kādu sev ļoti, ļoti tuvu cilvēku un tas ir veltījums Jums.

Ehh, zini, manis pēc, kaut ej un pakaries tajās savās nelaimīgajās attiecībās! Jo ja tu pats nespēj saprast, kas ir labi, kas slikti, neviens cits taču to tavā vietā tik un tā neizdarīs. Ja nepietiek dūšas izvēlēties – Īstas attiecības vai… ai, es nezinu. Ir pareizi tā dzīvot?

 Jaunā gada sagaidīšana ... nūu jāaaa. Par pašu ballīti man šoreiz laikam nav ko piebilst. Vismaz tas viss kas būtu piebilstams ir bezjēdzīgs un ne tik interesantas, kā rīts gaidot mikriņu uz Venspils šosejas ar meitenēm. Kad man saka, ka mans bijušais ir praktiski izskatījies tā itkā gribētu izdrāzt vienu no tām meitenēm un viņas man to sakot ļoti vēlējās redzēt manu reakciju. Laikam jau  vīlās manā reakcijā, jo reaģēju ar nelieliem smiekliem un tekstu ''Bet es taču teicu ka tā būs! Tas taču ir viņš! Jūs gaidījāt ko citu?!'' Uz šo manu reakciju četras bija pārsteigtas, bet viena laikam saprata, jo pasmaidīja par manu tekstu. 

Lai nu kā, gulējusi es esmu veselas 20 minūtes, jo visu pārējo laiku klausījos ko runā apkārtējiet un ziniet - visu ko var uzzināt! Man bija ļoti pietiekošs laiks, lai savā galvā izsprieztu visu savstarpējās attiecības no A līdz Z. Nonāktu pie dažādiem secinājumiem. Tas jau laikam man tagad ir pēc katra tusiņa. Ko lai dara, ka cilvēki tik ātri mainās. Un ne uz to labāko pusi ... 

Paldies Kristai, ka viņa mani kaut nedaudz uzklausīja un pateica ''Bet Baiba, tev jau nevajag vienmēr visus uzklaisīt! Uzņemt visas viņu sliktās emocijas un visu, kas viņiem nesanāk. Tu vari draugiem pateikt ''nē''.'' Taču es nevaru pateikt ''nē''. Bet ir grūti, kad tu centies palīdzēt, bet tavu padomu konrēti nospārda zemē un samīda. Tevi vajag un tavus padomus, bet beigās to visu tik un tā uzmet. 

Man pat nepalīdz bloga rakstīšana, jo šeit es NEDRĪKSTU rakstīt visu ko domāju un kā ir. Jo ir cilvēki kuriem tas nepatīk. Un vēl daži sīkumi no viņu puses.

Un vispār - Laimīgu jauno 2011.gadu! (: