Būs jāsāk rakstīt baigi pozitīvi viss. Tā lai neviens neko īsti nezin.
Sāku atkārtoti dzīvot tikai sev un nevienam citam. Jāizdomā palieli mērķi 2011. gadam. Un tie, obligāti, jāsasniedz.
Rīt eju uz vecās skolas Ziemassvētku izrādi. Būs nepierasti sēdēt visu izrādes laiku skatītājos un nereizi neuzkāpt uz skatuves. Atceros, kā pagāšgad ar klasesbiedreni sēdējām mēģinājumā zālē un fotogrāfējām puišus. Dažiem no viņiem tika pat kārtīga fotosesija, viņiem to nezinot. Vispār, pietrūkst visa tā. Bet nav jau ko niekoties atmiņās. Dodam cilvēkiem otrās iespējas un dzīvojam. Kā pasakās - ilgi un laimīgi līdz mūža galam.
nu nē! atmiņas NAV niekošanās!
AtbildētDzēstun ja piedod,dod otro iespēju kādam draugam, nesāk viņu pēc tam parspīti dēvēt par vienkārši klasesbiedru. (; ir skumji lasīt..
Kas tu esi?
AtbildētDzēstVarbūt atmiņas nav niekošanās, taču dažas ir jācenšas atcerēties daudz mazāk par citām.
Es neesmu nevienu par spīti saukusi par vienkārši klasesbiedru.