Cik dīvaini, kad paziņas un bērnības draugi
kļūst par vecākiem. Tētiem vai mammām. Atcerēties tos brīžus, kad skraidijām pa
mežiem un bijām sīki bērneļi ... un tagad viņiem pašiem jau ir savi bērni.
Pārāk strauji viss mainās. Pārāk strauji ...
Tagad laikam neviens vairs nevēlas izbaudīt
jaunību un brīvos dzīves mirkļus. Tagd visi ātrāk grib būt lieli, dzīvot kopā
ar savām otrajām pusītēm. Ka tikai projām no vecākiem. Pamest visu, kas
patiesībā tevi tur pie dzīvības. Tagad visi no tā bēg un grib tik vaļā.
Negribu būt iedomīga, taču, manuprāt, es esmu
par dažiem saviem vecuma jauniešiem apdomīgāka. Jā, es gribētu pati savu dzīvi.
Bez vecākiem. Bez ierobežojumiem. Taču ... es gribu sajust to, kā ir dzīvot.
Izbaudīt to cilvēka dzīvi, kāda tā ir iekārtota. Nemainīt it neko. Lai cik
skumji un nekā man ietu ... lai cik dusmīga vai sastrīdējusies es būtu ar
saviem vecākiem ... Es tomēr esmu laimīga, ka spēju pateikt: ''Man IR vecāki.
Man vienmēr būs kāds kurš gaidīs mājās. Un tas nebūs suns, kaķis vai kāmītis.
Tā būs ģimene kura nekad nepametīs. Tas nebūs nekāds puisis kurš jebkurā mirklī
var iedomāties aiziet, arī es protams. Tā būs ģimene ... Cilvēki, kuri mani
mīlēs, lai arī kāda es būtu. Lai arī ko es izdarītu. Tie būs cilvēki, kuri acīs
būs redzamas rūpes un mīlestība.''
Nepazaudē tos cilvēkus, bez kuriem
tu nemaz nebūtu.
2010.
gada 30.septembris
Pamosties no ātrās
palīdzības sirēnām, kuras piestāj pie manas mājas vārtiem. Uzzināt, ka uz pirmo
mācību stundu varēju neierasties, jo viņa nenotika. Precizēsim - skolotājai bija
jāraksta atskaites. Beigu beigās ar kursa biedriem uz ātro izdomāt
apsveikumu klases audzinātājai skolotāju dienā. Protams, ka viss pārsteigums ir
jāsagatavo man. Laikam es esmu viens no retejiem cilvēkiem savā klasē kurš ir
spējīgs uzņemties kādu atbildību arī citu vārdā. Bet viss būs! Un būs ļoti
akurāti izdarīts.
Nākot mājās, kad gāju pāri
vilciena sliedēm, es nepamanīju, ka manā virzienā brauc vilciens. Vilciens kurš
šajās stacijās nepietur. Un nepamanīju es viņu tādēļ, ka saule spīdēja tieši
acīs. Tādēļ es, nezinot ka strauji tuvojas vilciens, drošā solī gāju pāri
sliedēm ... Man bija neliela nervu un reakcijas pārbaude. Būtu gājusi nedaudz
lēnāk ... nebūtu gandrīz nobraukta uz nākošā ceļa ar mašīnu. Jā, arī tas man
šodien gandrīz gadījās pēc incidenta ar vilcienu. Tomēr, laikam, labi, ka esmu
vien šeit - savās mājās, pie sava datora ar saviem saldumiem un visu
pārējo.
Nekad, nekad neveriet vaļā
Sprite pie datora, ja viņš ir bijis jūsu somā ceļā uz mājām. Protams, ja viņš
nav bijis atvērts, respektīvi, tikko pirkts. Citādi gadīsies kā man - garšosiet
un smaržosiet pēc Sprite. No vienas puses forši - no manis var taisīt
kokteiļus!
1994.gada 30. jūnijs
Viņa pamodās, piegāja pie loga. Pasmaidīja un
priecājās par sākušos dienu.
Pēc
16 gadiem.
2010.gada 27.septembris
Meitenei ir 16 gadi. Un viņa ir noākusi pie slēdziena,
ka savas dzīves laikā vēl nav sastapusi nevienu kam uzticēties. Ir daudzi ar
kuriem sanākušas tuvas sarunas, attiecības un atmiņas. Taču neviens no šiem
cilvēkiem nav viņai blaksu. Nekad nebūs. Neviens cilvēks neuzzinās kā viņai
patiesi iet. Kāda ir viņas attieksme pret dzīvi. Ko viņa domā tagad, ko domāja
vakar un uz ko cer, tiecas, sapņo.
Neskaitot ģimeni
un divas samērā tuvas draudzenes, viņa ir teikusi tikai vienam cilvēkam trīs
slavenos vārdus ''Es tevi mīlu''. Un ja viņa tā padomā:''vai tā tiešām bija un
ir?'' Uz šo jautājumu viņa nespēj rast konkrētu atbildi.
Nekāda respekta.
Nekādas pieklājības. Uz mani jums ir pohuj. Lai nu tā būtu ...
Ejat tak jūs visi
galīgi! Jau sen zināms, ka nevienam nevar uzticēties. Mani nepazīst neviens,
tikai ģimene. Taču tik daudz runā par mani. It kā zinātu par mani visu,
visu.
Es pazudīšu no visa
vecā.
Teicu, ka vairs blogu
nerakstīšu. Bet laikam jau bloga rakstīšana ir palikusi par mazu atkarību. Ja
tā paskaita man ir jau kādi pieci blogi. Kādēļ tik daudz? Tādēļ, ka es nonāku
pie domas ''man vajag jaunu blogu'' tikai tad, kad saprotu, ka visu ko uzrakstu
man pēcāk pārmet. Es jau vienā no visiem iepriekšējiem blogiem rakstīju - šo
blogu nevienam neteikšu. Taču beigās sanāca tā, ka man izlūdzās, lai iedodu
palasīt. Negribu sev solīt, ka šo nevienam nerādīšu. Taču šajā blogā es
centīšos rakstīt atklātāk. Nebāzīšu nevienam sejā:''Eu! Man ir jauns blogs, bet
es viņu nevienam neteikšu!'' Ja par šo kāds uzzinās. Izdomās lasīt. Lūdzu,
izklaidējaties.
Šī mana bloga pirmais
mērķis ir aprakstīt katru man tuva cilvēka personību, to kā es viņu redzu. Ko
domāju. Ko ciest nevaru. Ko dievinu. Un vēl visādi citādi ko varu aprakstīt.
Protams, paliks daudz neizteiktas lietas. Taču vispārīgi kaut kas būs pateikts.
To rakstīšu lielākā mērā priekš sevis. Lai pēc kāda laika varētu pārlasīt un
redzēt, kā cilvēki ir mainījušies. Kaut vai tikai manās acīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru