Pretīgi. Jo vajag un gribas kādu. Un nē, šoreiz tas nav nekas konkrēts. Nu - tas nav konkrēts cilvēks. Vienkārši tik sasodīti gribas atkal vecākiem zvanīt un teikt, ka palieku pie draudzenēm, bet patiesībā - aizbraucu pie džeka. Kāpēc tādai netaisnībai vajadzēja notikt vasaras sākumā? Vai arī kāpēc uzreiz pēc tam nevarēja uzrasties kāds jauns. Ā, nē. Uzrasties ta uzradās pat kādi trīs. Lieta tāda, ka nevienu jau sev klāt nelaidu un nelaižu. Muļķīgi. Gribu ko tādu kam pati liedzu piekļūt. Man pat pietrūkst tie vakari un naktis, arī dienas, kad tu domā par to vienu konkrēto cilvēku. Ka tu domā par to kas notiks nākošajā dienā, kad viss jau sarunāts. Nē, tu itkā nedomā nemaz tik smalki un tā. Tikai tu simts un vienu reizi centies iztēloties to sajūtu satiekot šo cilvēku.
Es vienmēr biju domājusi, ka esmu meitene kura neskaita dienas cik ilgi esmu kopā ar kādu vai tā. Es tiešām neskaitīju dienas, kad biju ar viņu kopā. Zinu - aptuveni divas nedēļas. Bet es lieliski atceros, kad mani pameta. Vai arī, kā viņš saka, kad mēs izšķīrāmies. Precizēt datumu? 14.jūnijs. Pirms diviem menešiem un četrām dienām. Fuj, nepatīk to zināt. Labi, patiesībā es tikko paskatījos kalendāru, lai zinātu cik ļoti sen tas bija. Nemaz tik sen tas arī nebija. To es arī zinu tikai aptuveni. Vienīgo ko perfekti atceros - datumu. Un nu jau mani izsita no domāšanas par šo rakstu draudzene, kura aicina mani pie viņas uz laukiem, kas man ļoti patīk! Un protams ''viņš''.
Ē, es vēl gribēju pastāstīt pāris lietas, par pēdējām dienām. Labi, citreiz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru