Virsraksts.

 Vienīgais ko es nožēloju no vakardienas ir tas, ka viņš redzēja kā es raudu. Un tas nozīmē to, ka es esmu vāja. Emocionāli vāja. Tas man, pašlaik, ļoti nepatīk. 

 No rīta es piecēlos un, guļot viņam blakus, skatījos ārā pa logu. Padomāju par izdarīto un neizdarīto. Patiesībā man ir jāsaka viņam paldies, ka viņš atļāva man gulēt kopā ar viņu.

 Skūpsti uz atvadām un, protams, atmiņām ir fantastiska darbība.

 Pašlaik, es pati sev pateicu ''nē''. Un tas ''nē'' ir par to, ka es neko nerakstīšu šeit, kas notika. Šoreiz gribu paturēt to pie sevis. Savās, ne citu, atmiņās.

 

 Es sēžu un domāju ... un man ir tik daudz ko rakstīt. Aprakstīt to kā un kas bija. Jo es lieliski atceros visu. Aizverot acis es, pat, redzu viņa skatienu dažādās situācijās no vakardienas. 

Bet nevajaga atkal visā iedziļināties tik ļoti. Es negribu sāpināt pati sevi ar atmiņām. 

 Šorīt, sēžot ar meitenēm un runājot, man pajautāja ''cik dienām tu dzīvo? jo es dzīvoju vienai dienai'', uz ko es atbildēju, ka es dzīvoju divām dienām un neviena no tām nav pagātne. Ir jāiet uz priekšu, lai arī cik grūti būtu. Kaut arī to teikt ir simtiem reižu vieglāk nekā darīt. Kas notiks rīt nezin neviens. Viss vienmēr var tik strauji mainīties. Un mainās. 

 Tām piecām meitenēm kuras tur bija - paldies viņām.Es sapratu cik daudz viņas izdarīja tikai, lai man būtu labi. Tā ir superīga sajūta zināt, ka tev apkārt ir cilvēki kuri tev vēl un cenšas dot pašu labāko. Un tu, bieži vien, nespēj novērtēt to, kas tev tiek dots un piedāvāts. Noteikti arī tagad es neapzinos un neredzu daudzas citas lietas, bet šīs piecas meitenes, pašlaik, gan man ir domās. 
 Cik daudz vārdu, vēlējumu, domu, tostu aptuveni divu gadu laikā. Un tikai par vienu tēmu.