Riebjas. Es izdaru kaut ko un, pēc kāda laika, pati saprotu, ka, bļeģ, es izdarīju stulbi. Galīgi nepareizi un tizli. Ļoti labi ir tas, ka šādas situācijas tagd notiek ļoti reti. Tātad es esmu kaut ko sevī mainījusi. Daru daudz mazāk muļķības. Un nē, tomēr, man ir jāuzraksta dažas nekam nevajadzīgas frāzes. Es laikam mīlu bojāt attiecības starp sevi un citiem. Man uz to laikam ir pārlieku labs talants. Kaut arī, es jau nezinu ko par mani tie/tas cilvēks domā. Varbūt tas viss, kas ir bijis ... tas ir bijis tāds ļoti izcili nospēlēts teātris? Ar izciliem aktieriem galvenajās lomās? Es jau nezinu. Un laikam jau nekad arī neuzzināšu.
Ir cilvēki kuri pārtiek savā dzīvē no meliem, tēlošanas un spēlēšanās ar citu jūtām. Ar savām iegribām, kuras citiem ir jārealizē. Nekādas sekas tam nedrīkst būt un neviens neko nedrīkst zināt. Tikai pāris izredzēto. Un tomēr ... arī tie izredzētie neko daudz nedrīkst zināt. Šie cilvēki, lai arī kā negribētos atzīt, bet viņi ir ļoti gudri. Tādēļ viņi apzināt, kad nevienam neko daudz nevajag stāstīt, jo viņš jau nezin kurā mirklī kāds no tiem pāris cilvēkiem izmuldēsies citiem. Viņi, šie cilvēki kuri pārtiek no meliem, ir ļoti, ļoti uzmanīgi. Viņi savu laiku saplāno nevienam nezinot. Ieplāno visas darbības, tādēļ viņu dzīvēs nav nekādi lielie, negaidītie pārsteigumi. Viņiem viss ir, kā jau sarakstīta grāmata. Un, ja nu pēkšņi, kaut kas nesanāk tā, kā plānots ...! Tad ir ... slikti. Ļoti slikti. Ir jāizplēš grāmatas lappuse un jāraksta no jauna. Jādara viss iespējamais, lai nonāktu atpakaļ uz tā ceļa no kura novirzijies savas paša kļūdas dēļ.Viņiem neinteresē citu jūtas. Viņi dzīvo sev. Izmantojot apkārtējos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru