Manā rajonā mūžīgi ir 7:30.

 Vakar aizbraucu uz ballīti. Viss jau būtu baigi labi, bet ... jau sākumā aizejot pie P. es teicu kurā istabā gulēšu un visiem tas bija skaidrs. Kad sapratu, ka nav vērts vairs vairāk sevi mocīt nomodā - gāju uz to istabu un gulēju. Jā, man nolija pāris asaru un es pat nezinu iemeslu ''kāpēc?''. Bet vēlāk, pēc kādām 30 minūtēm, istabā ienāca K., ieslēdza gaismu, un teica, lai es tajā gultā laižu viņu ar R. Es visu laiku teicu nē, ka gulēšu viena un viss. Palikšu tajā istabā, kā biju teikusi jau no paša sākuma. Viņa man lūdzās, lūdzās, bet viss veltīgi. Ienāca R. un arī sāka lūgties. Pēcāk, kad mēs visi trīs gulējām tajā gultā un es, kā jau teicu, neapsvēru pat domu lasīties prom un atstāt mīlas balodīšus vienus. Un tad R. teikums: ''Baiba, tu jau saprotu kā tas ir ... mēs gribam pabūt divatā un aprunāties ... vai tas ir iespējams šonak?'' Es:''Jā ... ejat uz citu istabu.'' Pie velna, jā, es esmu ļauna, kretīniska utt. Bet - nafig man vienmēr ir jārespektē pilnīgi visi kuri man ir apkārt, bet par mani kaut kā piemirst. Lai nu kā, viņi tur čakarējās, mīļojās un vēl visādi citādi centās mani davest līdz tam, ka es tinos prom. Man piedāvā iet pie K. uz trešo stāvu, bet tam man bija pavisam konkrēta atbilde ''nē!'', jo es viņu ciest nevaru! Vēl bija piedāvājums iet pie F., bet to nu es nevarēju atļauties. Nemācēšu aprakstīt kāpēc nevarēju, bet nevarēju. Un, protams, vēl varēju iet lejā, bet tad es iedomājos ļoti smieklīgu ainu no rīta. No tā es atteicos. Paņēmu savu telefonu un aizrakstīju draudzenei īsziņu vai varu iet pie viņas un pārnakšņot. Saņemu apstiprinošu atbildi un cēlos, lai ietu pie P. un teiktu, lai viņa man izlaiš ārā. Iegāju viņas istabā, man seko K. un teica P., lai viņa mani nelaiž ārā no mājas, jo bija 2:40, taču, jau 2:45 es biju ārā un gāju pa Bulduru prospektu uz māju pusi, pie draudzenes. 

Nekad nebiju gājusi viena pati nakts vidū pa ielu un vēl raudājusi. Nevienu brīdi man nebija bail no tā, ka mani varētu kāds pēkšņi paķert aiz rokas un ievilkt krūmos. Taču ejot es sajutos tik nežēlīgi viena. Tik nevajadzīga un nekāda. Man gribējās kaut kur vienkārši apsēsties un sagaidīt rītu.Ceļā no P. mājām līdz draudzenes mājām pavadīju 1 stundu un aptuveni 10 minūtes. Visu ceļu galvā bija tik daudz domu, ideju, atmiņu un visa cita. Lieliski atceros ko R. teica vēl sēžot uz P. palodzes:'' Šīs vasaras laikā es esmu sapratis, kas ir mani tiešām tuvie draugi.'' (nu vai ko idejiski tādu). Un ejot es padomāju par sevi. Saviem draugiem. Kuri tad ir tie cilvēki kurus es varu saukt par draugiem. Un tādu, beigās izrādās, nav nemaz daudz. Uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Pārējie ir tikai tādi kuri izmanto sev apkārtējos un to, kas viņiem pieder. Lai nu kā, ceļš man bija interesants, it sevišķi brīdī, kad ceļam pāri pārskrēja melns kaķis un pēc 10 minūtēm - lapsa.Jā ... interesantas sajūtas. Iet garām mauku mājai pie kuras stāv viens vecis un pīpē, un vēro to kā es eju garām, arī bija interesanti. Bet vispār pastaiga naktī pa Jūrmalu ir tik tiešām forša. Vienīgi es gribēju, lai man ejot iet kāds blakus. Ne jau tādēļ, lai būtu kādrs ar ko parunāt, bet reizēm ir tā, ka pietiek vien ar to, ka tev kāds ir blaksu. Iespējams, ka nejau kurš katrs cilvēks, bet katram no mums ir kāds ar ko labprāt vienkārši atrastos rokas stiepiena attālumā. Un nevienmēr mūsu izvēlētais cilvēks izvēlas mūs. 

Mājās biju ap 12:00 un visu šo laiku, līdz 18:00 es mazgāju kristāla glāzes, šķīvjus un visādus citādus traukus. Nomazgāju plīti un sakārtoju virtuvi. Atradu labu grāmatu ko izlasīt un drīz ķeršos pie Krāsu mācības mājas darba. Bet man, pa dienu, bija radusies doma, ka es uzrakstīšu par dažiem cilvēkiem pilnīgi atklāti savas domas. Man gan bija doma, tam ierakstam uzlikt paroli, bet to vēl redzēs. Ja es tiešām to uzrakstīšu, tur būs tik tiešām atklātas lietas un, pats sliktākais, tas var sabojāt draudzīgās attiecības ar cilvēkiem. Protams, tas notiktu tikai tad, ja cilvēks nespētu samierināties ar visu, ko par viņu domā un kā viņu redz no malas. Bet par to ... tad jau redzēs kad. Būs tāda diena, kad es saņemšos un visu pateikšu. Visu ko domāju un kāpēc.