[20:15:24] A. ‘’(..) es nesaprotu kāpēc mēs tā sadirsāmies
toreiz. nav otras tādas meitenes kā tevis. tu man atļāvi runāties ar citām,
skatīties citu meiteņu bilžas un ar tevi par viņām parunāt. neierobežoji mani
un nepārbaudīji ar ko esmu ticies. nelīdi manās darīšanās. un tomēr mēs tik
daudz zinājām viens par otru. tu esi un biji kā labs draugs, bet tobrīd arī kā
kaut kas daudz vairāk par draugu. (..) tev tagad noteikti ir puisis un mani jau
sen esi aizmirsusi. bet uzraksti kādreiz , kad tev brīvs laiks.’’
Vāks! Kad es skatos hokeju un man pēkšņi pārsteidz ar ko tādu! Par viņu es nebiju aizmirsusi. Nu vismaz to nevar nosaukt par aizmiršanu. Kad uzzinājis, ka man nav nekāda puiša nedaudz nošokējās, neticēja. Parunājām un uzzinājām, ka mums, šo gadu laikā, ir ''radušies'' daudz kopīgi draugi.
Vispār, es te tagad sēžu un nemaz nezinu ko uzrakstīt. Attceros visādus notikumus, smieklīgus brīžus. Bēdīgus brīžus. Ahh! Tik daudz ko! Bet ir taču iemesls kāpēc tas viss apstājās un vairs nav tagad ...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru