Tik ļoti sen nebiju nosēdējusi pie datora līdz trijiem naktī ar kādu runājot bez apstājas (un tāda nebija tikai viena nakts). Un pats superīgākais - nekad nebija tā, ka nebija par ko runāt. Es jau smējos - sarunu sākām par attiecībām, bet beidzām ar izglītību. Lielāko sarunas daļu, man šķiet, ka es viņam palīdzēju tik galā ar kautrīgumu uzrunāt kādu meiteni. Nedaudz pasmieklīgi, ka tāds džeks tomēr no kaut kā tik parasta baidās. Bet nu ... katram jau savas bailes no kaut kā. Lai nu kā, viņam neizdevās pierunāt mani pastāstīt par sevi. Kaut vai par pēdējo savu dzīves gadu. Ir tik daudz problēmu sakrājušās, ka nemaz to nevar tā ņemt un izstāstīt. Vispār man negribas atcerēties kaut ko, kas noticis tik sen. Nu tieši par tām ''problēmām'' un nelāgajām atmiņām. Ir jādzīvo tālāk un jāskatās uz priekšu, nevis uz atpakaļu, jo tur taču tu visu esi redzējis.
Pēc mēneša sāksies pilnīgi jauns posms manā dzīvē. Jauna skola, jauni cilvēki. Viss jauns.
- Un 8 mile ir tik ļoti, ļoti laba filma!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru