Nevajag man stāstīt lietas par, kurām pats netici sev.
Nevajag mētāties ar vārdiem, jo tā uzticību var pazaudēt diezgan ātri. Nevajag
melot pašam sev tikai tāpēc, lai kādam citam kļūtu vieglāk. Nekļūs. Ja vien jūs
nemākat izcili melot. Ir cilvēki, kuri to visai labi pieprot, bet tādu nav
daudz. Un pat ja kāds no šī retuma patrāpījies tev paziņu lokā – labāk ar tādu
būt draudzīgās attiecībās nevis naidā. Vismaz es tā domāju. Nevienam jau
nepatīk ja viņu apmelo vai kā citādi aizskar. Iedomājies, ja tev pēkšņi kāds
uzgrūstu ko slikti izdarītu. Tik pat labi sīkumu skolā vai darbā. Sliktu
iespaidu atstāj tu, neviens cits. Pēcāk, tev atceroties to, gribēsi atriebt to
slikto ko tev uzgrūda. Un tā viss sākas - no viena cilvēka. Kaut arī nekas pats
no sevis nenotiek. Tas viss, kas sākas, sākas no divi. Un nekas nenotiek pats
no sevis. Visam ir vaininieks. Tikai reizēm mēs to nepamanām. Vai arī nemaz
nevēlamies pamanīt un pagriežam visam muguru. Ar milzu cerību, ka neviens
nepamanīs, ka tu ignorē. Lūk, vēl viens – nevienam nepatīk, ja viņu ignorē. Padomā,
tu kaut ko cītīgi stāsti, bet beigās izrādās, ka esi runājis kā ar sienu. Tu
izmisīgi esi apstāstījis visas savas emocijas un tobrīdējās domas, bet tavs ''sarunu''
biedrs ir tam pamatīgi uzspļāvis un aizgriezies prom. Viņam dziļi vienalga par
tavām dienām vai nedienām. Viņš savās problēmās vai laimē slīkst un pats jau
arī nemāk dalīties tajā. Vēl ir tādi cilvēki kā es. Ou, nevar būt, ka es
rakstīšu pirmo reizi kaut ko par sevi. Ne konkrēti, bet vispārīgi. Lai nu kā –
cilvēki, kuri labprātīgi uzklausa citus, cenšas dot padomus un kā citādi
palīdzēt. Nu cik vien laiks un gribasspēks ļauj, pievērsties otra cilvēka
problēmai. Bet paši par sevi atturas stāstīt. Atklājas tikai retajam un kad
atklājas – visbiežāk nožēlo. Bet nē, nav jau tikai tā, ka viņi baidās, ka viņus
nesapratīs, ja ko pastāstīs par sevi, bet nemāk tā konkrēti pateikt notikušo.
Un nav arī tā, ka viņi nestāstītu pilnīgi neko apkārtējiem. Viņi stāsta. Bet
tik un tā viņus neviens nepazīst. Kaut vai mācas kopā no 1.klases, bet
nepazīst. Un tikai tādēļ, ka pats jau nav neko stāstījis.Patiesībā es te vēl varētu turpināt par šādiem cilvēkiem. Bet ne šoreiz. Man negribas.
Un tagad, cilvēki, varat brīnīties par to ko šeit
uzrakstīju. Domāt vai nedomāt. Mainīt kaut ko vai nemainīt. Man, savā ziņā,
tiešām dziļš vienalga.
Nē, apdomā savu dzīvi. Vai tevi apmierina pilnīgi viss,
kas ir tajā. Vai tu neko nevēlētos mainīt. Vai, saņemt atpakaļ. Vai pilnīgi
pretēji – kaut ko jaunu iegūt. Padomā par savu attieksmi pret dzīvi. Ko, tu esi
teicis sev tuviem cilvēkiem un kā licis justies viņiem. Un ... ja kaut kas
neapmierina – maini, izlabo, labo, sakārto. Dari visu, lai izdzīvotu savu vienu
dzīvi, savu jaunību, cik labi vien iespējams. Lai ir vērts atcerēties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru