Man tā apnika sēdēt mājās kopā ar tēti! Ja es būtu viena būtu tik ļoti labi. Miers. Daru ko gribu. Neviens netraucē. Labi, tagad arī varu darīt ko gribu, bet tad pēkšņi atnāk tētis sāk jautāt kā iet, ko daru un tam līdzīgas lietas.
Tik ļoti, ļoti apnika.
Kas gan var būt labāks, kā pavadīt kārtējo vasaru mājās? Ir taču tik ļoti superīgi apzināties, ka man nav neviens kam tā vienkārši uzzvanīt un pateikt ''eu, davai ejam! vienalga kur, bet ejam!'' Baigie draugi kuri atcerās par mani tikai tad, kad viņiem kaut ko ievajagās. Kādu jaunu dziesmu pateikt vai filmu. Vai kaut ko nolādēt no interneta. Vai vēl kāds izdomā man pajautāt vai varu uztaisīt bildi. Ā, vēl jau ir tādi kuri uzraksta, lai tikai dzirdētu kādu manu padomu, kuru sniegšana man nu pat jau ir ļoti apnikusi. Un apnikusi tādēļ, ka cilvēki māk tikai runāt, bet klausīties citos gan nē. Tāpēc sanāk tā, ka ejot pat ar māsu peldēt visu ceļu līdz upei viņa runā, stāsta kas viņu nomācis vai tieši pretēji - licis pasmaidīt, bet es klusēju un pamāju ar galvu. Citu reizi pasmaidot vai kādu citu emociju izrādot.
Tikšu pie telefona un tad jau noteikti sākšu teikt vecākiem, ka pa dienu eju ar kādu tikties, bet patiesībā iešu kaut kur nebūt viena. Atrast kādu vietiņu kur vienkārši pasēdēt.
Ehh... kad kāds pamana ka esmu tāda nerunīga, tad sāk uzdot jautājumus. Kas ar mani? Lai nebēdājos. Sāk izjautāt par kaut kādiem puišiem. Cilvēki mīļie - kāpēc jūs izrādat pieklājību tad, kad viss jau nokavēts? Tad kad viss jau sen ir saprasts, kad vajag tikai manu ''to, ka māku uzklaisīt''.
Paldies par uzmanību - man jūs vairs nevajag. Kaut kā pati tieku uz priekšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru