Dzīve tā nedaudz pamatīgi mainās. Ir jau pagājusi puse no vasaras, nekas loģisks un lietderīgs tā īsti nav izdarīts. Vienīgi esmu uzņemta RAVā. Tuvākajās dienās tikšu pie jauna telefona. Otrajā semestrī - pie portatīvā. Esmu pielikusi treknu punktu savām attiecību beigām ar ”viņu”. Tagad ļoti kārojās kāda ballīte. Ir pat ienākusi prātā doma uzrīkot kaut ko pie sevis. Būtu jau nedaudz riskanti, bet nu … kas neriskē, tas nedzer šampanieti.
Gribās aliņu, kādu draugu, vēju un vienkāršu brīvību. Tā mierīgi pasēdēt, uzpīpēt ūdenspīpi. Papļāpāt. Izbaudīt siltās vasaras naktis. Gribas nosvinēt, vai kā jauki atzīmēt, manu sen aizmirsto 16. dzimšanas dienu. Kaut vai uz vienu diennakti sajusties kādam vajadzīga, novērtēta. Un, protams, laimīga. Es gribu peldēt, bet sauļoties gan gluži nē. tā vienkārši gulēt … nē paldies. Nopeldēties un tad vienkārši pasēdēt un iedzer aliņus. Aukstus aliņus. Un to visu gribētos pie jūras, bet tādā vietā kur maz cilvēku. Precizēšu – nav cilvēku. Varbūt kāds retais. Bet pie jūras, jo tur paveras plašums, brīvība, domas. Viss. Pilnīgi viss. Nevis pie Lielupes. Ierobežots krastos. Viens konkrēts virziens. Un otrs krasts redzams. Ir vasara un vasara ir salīdzināma ar brīvību. Tad šī brīvība arī ir jārada.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru