pirmdiena, 2010. gada 19. jūlijs

I`m glad you`re happy with someone else.

Cik tas ir ļoti dīvaini, kad tu naktī guli un pēkšņi sāc atcerēties visu kas saistīts ar viņu. Precīzāk – visu dēļ kā tas pajuka. Izlaidumu. Izlaiduma afterpārtiju. To cik ļoti, ļoti sākumā biju atturīga. Atraidīju jebkuru mazāko uzmanības apliecinājumu. Vienkārši turpināju pīpēt ūdenspīpi. Un tad nācās aiziet uz tualeti nomazgāt rokas no tabakas. Tualetē kāds bija, es klauvēju, man kaut ko pateica, es atbildēju, atslēdzās durvis un es vienaldzībā iegāju iekšā. Tur iekšā viņš, kretīns. Kaut ko jautāja, teicu, ka man ir puisis. Viņš viņu pazīst, pat ļoti labi. Pateicu vārdu. Man neticēja. Izgāju. Vēlāk vakarā, kad bija iedzerts jau daudz, daudz, daudz vairāk grādīgo sanāca tā, ka sēdēju ar draudzeni un klasesbiedru pusaplī un pīpējām ūdenspīpi. Pienāca viņš. Kaut ko sačukstējās ar draudzeni. Klasesbiedrs piecēlās un aizgāja. Pēc brītiņa arī draudzene. Palikām divi, sēžot viens otram pretī. Viņš pamāja ar galvu uz durvju pusi. Nezinu kas man tobrīd bija galvā, bet es piecēlos un gāju līdzi. Pie durvīm viņš mani apturēja. Paņēma roku un piespieda pie sienas. Tālākais laikam ir pašsaprotams. Man ir skumji un nepatīkami to atcerēties. Lai nu kā, vēl pa starpu viņam vajadzēja ko pateikt par manu tobrīdējo puisi, kurš, protams, neieradās manā izlaidumā. Lai nu kā ... savas muļķības dēļ tagad dzīvojam katrs savu dzīvi. Tā vietā, ka tagad, kaut kad drīz, būtu bijuši aptuveni divi mēneši kopā ... ir tā, ka esam tikai draugi.

Ēmm ... aizmirsu pieminēt, ka klasesbiedrs, pirms nepatīkamā notikuma, man vairakkārt nāca klāt, kad sēdēju ar draudzeni, un jautāja kur man ir problēma. Kāpēc nevaru kaut kur aiziet? Uz ko atbildēju, ka man nav problēmu, man vienkārši ir superīgs puisis.


Nezinu cik prātīgi to bija rakstīt, zinot, ka šis superīgais puisis to izlasīs. Ak, jā, par šo notikumu pati viņam vien izstāstīju. Un kāpēc? Es domāju, ka kāds cits to pateikt, tāpēc nodomāju, ka labāk pati pasaku drūmo patiesību nekā viņš to uzzina no citiem. Bet redz kā ... beigās izrādās, ka neviens mani nebūtu nodevis. Un neviens nesaprot kādēļ atzinos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru